Cienītās dāmas un godātie kungi!


Šodien ir mana pirmā iespēja uzrunāt Tautas partijas kongresu – lielāko forumu, kurā sanāk partijas biedru vairākums. Tādēļ es gribētu sākt ar pateicību, ka esat man uzticējušies un devuši iespēju strādāt.

Pašam šķiet, ka ministra amatā darbojos jau ilgu laiku, kaut gan tas bija tikai šogad 11. martā, kad pēc ilgām diskusijām Tautas partijas valde un Saeimas frakcija izlēma mani izvirzīt par kultūras ministra kandidātu.

Es negribētu teikt, ka es jums būtu bezgalīgi un uz mūžu pateicīgs, jo iespēja būt par ministru šajos laikos un šajos budžeta apstākļos, protams, nav nekāda debesu dāvana.

Tomēr mana nonākšana ministra amatā apliecina to, ka Tautas partija nav nekāds slēgts klubs vai īpaši nepieejama organizācija, kā dažkārt mēģina iztēlot.

Es nāku no kultūras vides un sevi pirmkārt uztveru kā kultūras cilvēku. 

Gan pēdējās nedēļās – valsts svētku gaisotnē, gan agrāk vienmēr esmu domājis, kas ir Latvijas valsts, ja tā var teikt, nepieciešamības pamatojums.

Kas ir iemesls tam, kādēļ tika dibināta un pastāv Latvijas valsts?

Ja mēs analizējām tīri ekonomiskās kategorijās, tad droši vien nebūtu grūti atrast pamatojumu, kādēļ Latvijas iedzīvotājiem klātos ekonomiski labāk kāda plašāka politiska veidojuma sastāvā.

Ja mēs paraugāmies uz to, kādas ir Latvijas valsts funkcijas, kas ir aprakstītas Satversmē un likumos, tad mēs tur neatradīsim neko tādu, kas principāli atšķirtos, teiksim, no Igaunijas, Portugāles vai Polijas.

Ja mēs mēģinām saprast, kas Latvijas valstī ir unikāls un kas mūs atšķir no citām Eiropas valstīm un tautām, tad beigu beigās kā vienīgā patiešām būtiskā un pilnīgi unikālā atšķirība atklājas mūsu nacionālā kultūra – latviešu valoda, mūsu tradīcijas, mentalitāte un latviskās vērtības.

Latviešu valoda un kultūra ir primārais iemesls tam, kādēļ latviešiem ir nepieciešama sava valsts, jo nav pasaulē nevienas citas valsts, kuras uzdevums būtu rūpēties par latviešu tautu.

Mūsu nacionālā kultūra ir tas, kas cilvēkiem dod orientierus globālajā pasaulē, mūsu dzimtā valoda, mentalitāte un tradīciju kopums rada to brīžiem grūti izskaidrojamo sajūtu, ka šeit, Latvijā, ir mūsu mājas.

Šīs mājas nav vajadzīgas citiem. Pasaule varētu tīri labi iztikt gan bez Latvijas valsts, gan bez latviešu valodas. Un tas uzliek mums milzīgu atbildību par to, kā mēs rūpējamies par latviešu kultūru Latvijā.

Tieši latviešu kultūra ir tas, kas mūsu principiāli atšķir no jebkuras citas valsts un tieši latviešu kultūra ir iemesls, kādēļ latvietim ir jādzīvo Latvijā...

Jāteic, ka cilvēkam ar šādu pārliecību par mūsu kultūras nozīmi bija diezgan liels pārsteigums – lai neteiktu, ka šoks – saskarties ar tā saukto valsts funkciju svarīguma reitingu, ko, gatavojot nākamā gada valsts budžeta projektu, nesen bija apkopojusi Finanšu ministrija.

Šajās tabulās kultūras finansēšanas kā valsts funkcijas nozīme tika vērtēta kā viena no zemākajām un tā sekas bija potenciāli graujošas.

Šo risku mums kopīgiem spēkiem ir izdevies vismaz daļēji novērst un par to es gribētu izteikt pateicību gan mūsu partijas ministriem, gan Saeimas frakcijai, tāpat arī daudzajiem kultūras darbiniekiem, kas iesaistījās budžeta veidošanas cīņās.

Te, protams, ir jāpiebilst, ka liela daļa no Finanšu ministrijas priekšlikumiem bija tapusi ne jau īpašas ļaunprātības rezultātā, bet gan vienkārši aiz nezināšanas vai tāpēc, ka cilvēki neaizdomājas, kādas ilgtermiņa sekas Latvijas valstij var nodarīt, kā saka, “uz ātru roku” vai nakts melnumā pieņemti lēmumi.

Tas, protams, raksturo šīs valdības darba stila problēmas kopumā.

Līdzīgi kā veselības ministrei, skaidrojot jautājumus par veselības aprūpi, arī mums saistībā ar kultūras jomu ir bijis jāpieliek daudz pūļu, lai pārliecinātu finanšu ministru un premjerministru, kā arī citus valdības kolēģus, ka jautājumus, kas skar latviešu kultūru un valodu, mēs nevaram atlikt uz vairākiem gadiem.

Mēs nevaram slēgt mūzikas skolas līdz laikam, kad kļūs labāk, jo, slēdzot mūzikas skolas, labāk nekļūs. Slēdzot skolas, kļūs tikai un vienīgi sliktāk.

Mūsu budžeta cīņu kopsavilkums ir tāds, ka kopumā ir izdevies panākt vismaz daļēju izpratni un izcīnīt tādu kultūras budžetu 2010.gadā, kas ļaus vismaz pamatlīmenī saglabāt muzejus, mūzikas skolas, teātrus, operu, orķestrus, arhīvus, bibliotēkas un citas kultūras iestādes.

Mēs protams, veicam visai ievērojamu administratīvo resursu pārdali un iekšējas reformas nozarē, lai padarītu kultūras pārvaldību efektīvāku un mūsdienīgāku, taču es esmu gandarīts šodien jums sacīt, ka mūzikas skolas turpinās strādāt, mēs neslēgsim teātrus, mēs turpināsim bibliotēkas celtniecību, mēs neslēgsim operu un daudz citas kultūras institūcijas, bez kurām nav iedomājama Latvija kā nacionāla valsts.

Mūsu primārais uzdevums ir rūpēties par nacionālo kultūru, par visu to institūciju, tradīciju un jaunrades kopumu, kas nodrošina to, ka kultūra ir dzīva un attīstās. Un 2010.gadā šis darbs turpināsies.

Arī samazināta budžeta apstākļos pastāv jauni uzdevumi kultūras politikā.

Mēs veicam muzeju reorganizāciju, lai piešķirtu lielāku redzamību Raiņa un Aspazijas mantojumam. Runa nav tikai par muzeju apvienošanos, kura radīs lielākas iespējas dzejnieku iekļaušanai vispārējā kultūras apritē. Runa būs par nopietnu intelektuālu atskatu  uz mūsu samērā jaunās nācijas saknēm.

Tieši tāpat ir jādomā par resursu konsolidāciju vienam kopējam vasaras mūzikas festivālam – šobrīd  daudzās mūzikas organizācijas veiksmīgi konkurē savā starpā, kas ir apsveicami brīvā tirgus apstākļos. Taču trūkst kopīga mārketinga, vērsta uz ārzemju kultūras tūristiem. To visu var uzlabot esošo resursu ietvaros. To visu var paveikt, kārtīgi visu izdomājot un kārtīgi vadot procesus. Tie ir tikai daži piemēri, kurus varētu turpināt.

Ir pilnīgi skaidrs, ka arī kultūras jomā – tāpat kā valstī kopumā – ir jāceļ darba ražīgums, un šajā ziņā ir daudz darāmā. Un mēs pie tā strādājam.
Dāmas un kungi!

Šodien, kad apkārt valda krīze, mums būtu jāatceras, ka latviešu tauta savu spēku un darba sparu allaž ir smēlusies mūsu nacionālajā idejā un kultūrā.

Mūsu tautasdziesmās ir atrodamas daudzas liecības tam, kā latvieši gadsimtu gaitā ir bijuši tik iekšēji spēcīgi, lai izturētu ilgos apspiestības laikus.

Ideju par Latvijas neatkarību un Latvijas valsti kā latviešu nācijas mājvietu pirmie noformulēja jaunlatvieši, mūsu tautas inteliģences redzamākie pārstāvji.

Kultūra mums vienmēr ir bijusi garīga spēka avots – gan dibinot, gan atjaunojot valsti, kad atmodas idejas balstījās latviešu kultūras vērtībās.

Es domāju, ka šodien, kad mēs esam ekonomisko grūtību nomākti, mums ir jāatceras, ka kultūra ir brīnišķīgs garīga spēka avots, tā mums var dot enerģiju, vienot mūs visus kopīgu mērķu sasniegšanai.

Mūsu kultūra ir lepnuma un dzīvesprieka avots absolūtajam vairākumam latviešu. Mēs zinām, ka mūsu mūziķi koncertē pasaules labākajās operās un koncertzālēs, mēs zinām, ka mūsu dziesmu svētkus apbrīno daudzas pasaules valstis.

Kultūra faktiski ir vislabāk zināmā Latvijas eksporta prece.

Tas, ka Elīna Garanča ir atzīta par vienu no labākajām pasaules dziedātājām, nav izmērāms budžetā ieskaitāmos latos, tāpat kā Latvijas Republikas pilsoņu, diriģentu Marisa Jansona un Andra Nelsona galvu reibinošie starptautiskie panākumi.

Taču šie un citi Latvijas kultūras cilvēku sasniegumi vistiešāk apliecina nacionālās kultūras stiprumu. Latvijas kultūras ministra viens no uzdevumiem ir uzsvērt, ka tieši Latvijā ir radušies tādi talanti kā Māris Sirmais, Alvis Hermanis, Aleksejs Antoņenko un, protams, Raimonds Pauls.

Latvijas operu pazīst tālos pasaules nostūros, un mūsu unikālie Dziesmu svētki pēc savas kvalitātes pārspēj parādības tepat līdzās kaimiņvalstīs.

Latvijas valsts pamatojums un galvenā ideja ir latviskajā kultūrā un latviskajā kultūras telpā, tādēļ mūsu pienākums ir to kopt, sargāt un attīstīt.

Šajos laikos, kad politikā un sabiedrībā kopumā ir vērojama šķelšanās, apātija un konflikti, tieši kultūra ir galvenā vērtība, kas mūs visus var vienot un vieno.

Kultūra ir mūsu spēka un vienotības cēlonis. 

Mēs varam būt lepni par savu kultūru, un tādēļ es mums visiem novēlētu būt lepniem par to, ka mēs esam latvieši.

Strādāsim un būsim vienoti!
Paldies!