Pēdējās nedēļās Jūs (Valdis Dombrovskis) un Jūsu valdības ministri (kā arī Vienotība savā nule publiskotajā programmā) esat nākuši klajā ar vairākiem skaļiem, bet nepatiesiem vai pārspīlētiem apgalvojumiem. Šie apgalvojumi uz Jūsu iepriekšējās politiskās darbības fona iezīmē noslieci Latvijas sabiedrībai pirms vēlēšanām noklusēt neērtu patiesību, barot ar saldu apmānu un izvairīties no grūtiem lēmumiem, lai nozagtu vēlēšanu rezultātus.
Dāmas un kungi! Godātie klātesoši! Kolēģi un domubiedri!
Prieks atkal būt Jūsu vidū. Es šodien sākšu ar ārpolitiku un noslēgšu ar iekšpolitiku.
Ja man būtu dažos vārdos jānovērtē Latvijas ārpolitika, tad es teiktu, ka to raksturo ārējā drošība, stabilitāte un pašcieņa, un tā ir veiksmīga.
Lielā mērā šī labvēlīgā ārpolitiskā situācija ir nodrošināta pateicoties Tautas partijas konsekventai pieejai ārpolitikas jautājumiem.
Tieši Tautas partijas vadības laikā tikām noenkurojušies Eiropas un transatlantiskajā ‘ģimenē’. Tautas partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle bija Ministru prezidents laikā, kad Eiropas Savienības Padome nolēma uzsākt iestāšanās sarunas ar Latviju, Rihards Pīks bija ārlietu ministrs laikā, kad Latvija kļuva par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. Man pašam ir bijis gods un prieks personīgi un ilggadīgi piedalīties šajos valstij svarīgajos procesos, tostarp vadot iestāšanās sarunas ar NATO.
Tā ir bijusi mūsu politika, kas ir nodrošinājusi eiropeisku un transatlantisku ārpolitikas virzību, kā arī konstruktīvas un līdzsvarotas attiecības ar kaimiņvalstīm.
Piecos gados, kopš Latvija ir pilntiesīga Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, esam sevi pierādījuši kā uzticamu sabiedroto, vienlaicīgi iestājoties par savām nacionālajām interesēm. Latvija ir novērtēta no saviem partneriem. Varu droši apgalvot, ka nav citas valsts Eiropā ar tādu iedzīvotāju skaitu un ģeogrāfiju, kāda ir Latvijai, kuras divi pārstāvji būtu izraudzīti strādāt tieši Eiropas Savienības un NATO nākotnes stratēģijas izstrādē. Bijušās Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas viceprezidentes amats Eiropas Savienības Pārdomu grupā un mūsu bijušā vēstnieka Amerikas Savienotajās Valstīs un NATO Aivja Roņa dalība jaunās NATO stratēģiskās koncepcijas izstrādē ir atzinība mūsu diplomātijai un ārpolitikai, kā arī konstruktīvajai pieejai.
Protams, jāatzīmē, ka gan šis, gan nākamais gads ārlietu dienestam ir bijis un būs sarežģīts, tostarp no finanšu un personāla resursu viedokļa. Māksla nav gūt panākumus, kad ir daudz līdzekļu, bet gan mazbudžeta apstākļos. Turpmāko darbību ārpolitikā raksturo daudzi Latvijai būtiski mērķi: – viens no tiem - Lisabonas līguma stāšanās spēkā un tā nosacījumu ieviešana praksē. Mums ir svarīgi panākt profesionālu Latvijas pārstāvju dalību jaunveidojamajā Eiropas Ārējās darbības dienestā, lai tādējādi palielinātu savu dalību Eiropas Savienības institūcijās; – tāpat arī darbs pie jaunās ES finanšu perspektīvas 2014.-2020.gadam izstrādes, kur Latvijai būs svarīgi aizstāvēt savas intereses gan attiecībā uz lauksaimniecības politiku, gan turpmāk pieejamajiem Eiropas Savienības finanšu resursiem; – savukārt, NATO ietvaros noritēs darbs pie jautājumiem, kas saistās ar alianses tālāko darbību gan starptautiskajās operācijās, gan savas teritorijas aizsardzības spēju nodrošināšanā.
Šis uzskaitījums nebūt nav pilnīgs, taču tos, kuri ir ieinteresēti izvērstākā ārpolitiskā izklāstā, aicinātu uz citu auditoriju - nākamā gada 27.janvārī Latvijas Universitātē – uz manu lekciju par Latvijas ārpolitikas uzdevumiem.
Taču tas, ko šodien vēlos īpaši uzsvērt - mūsu politisko oponentu izraudzītajai taktikai baidīt Latvijas iedzīvotājus ar valsts ārpolitiskā kursa maiņu nav nekāda pamata. Mūsu prioritāte ir un paliks stipra Latvija stiprā Eiropas Savienībā un NATO un labās attiecībās ar kaimiņiem.
Oponentu retorikā šajā sakarībā daudzkārt tiek locīts Krievijas vārds, tādēļ vēlos atkārtot, ka labi apzinoties visu Latvijas-Krievijas attiecību sarežģīto vēsturi, vienlaicīgi būtu netālredzīgi šīs attiecības veidot Aukstā kara laika gaisotnē. Darbs pie kaimiņattiecību iespējami konstruktīvas izveides un attīstības ir ārpolitikas ābece un ikviens, kas to apšauba, manuprāt, ir kvalificējams kā ārpolitikas analfabēts.
Viens no principiālajiem uzstādījumiem, ko esmu izvirzījis Latvijas vēstniekiem ārvalstīs un ārlietu dienestam kopumā īpaši šajos globālās finanšu krīzes apstākļos, ir darbs ekonomikas jomā un atbalsts Latvijas uzņēmējiem ne tikai nodrošinot līgumtiesiskās bāzes pilnveidošanu uzņēmējdarbības attīstībai, bet arī sniedzot padomu, veicinot kontaktus jaunu eksporta tirgu iepazīšanā, kā arī atbalstot komerciālu strīdu situācijās.
Es labprāt vēlētos, lai šo centienu īstenošanā Latvijas atbildīgās institūcijas būtu vienotas un kopīgi mērķtiecīgi strādātu. Šajā ziņā kā kuriozu uztveru atsevišķu partijas Jaunais laiks politiķu pārmetumus man kā ārlietu ministram par it kā jaukšanos Ekonomikas ministrijas kompetencē.
Kā ārlietu ministrs un Latvijas pilsonis es tikai priecātos saņemt skaidras atbildes uz jautājumiem, kas saistās ne tikai ar valsts ekonomisko attīstību, bet tiem aspektiem, kas tieši ietekmē mūsu valsts drošību. Starp tiem: - kas ir izdarīts, lai dažādotu mūsu enerģijas tirgu? - kā Ekonomikas ministrija strādā pie tā, lai Latvija palielinātu atjaunojamo energoresursu īpatsvaru? - kā ir pavirzījušies sauszemes un jūras vēja ģeneratoru parku projekti un ar tiem saistītā nacionālā likumdošana? - kāds progress panākts elektroenerģijas starpsavienojumu jomā? - vai Latvijas enerģētiskajai neatkarībai ir aktuāls sašķidrinātās gāzes termināļa projekts, par ko mūsu kaimiņi lietuvieši jau veic padziļinātu izpēti? Uzskatu par nepieņemamu, ka šobrīd nav ne progresa un rezultātu, ne pilnvērtīgu atbilžu uz šiem jautājumiem.
Dāmas un kungi, Neraugoties uz to, ka ārpolitiku pamatoti novērtēju par veiksmīgu, ir kāda tēma, kas manī vieš patiesas bažas. Šī tēma ir mūsu koalīcijas partneru vadītās sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu. Man rodas priekšstats, ka, ja Meierovics savulaik tā būtu runājis ar Parīzes miera konferenci un mēs ar Eiropas Savienību un NATO par iestāšanās procesu, tad baidos, ka Latvijas attīstība būtu gājusi pavisam citā virzienā.
Domāju, ka neesmu vienīgais, kam rodas jautājumi – - vai Latvijas sarunu vedēji sarunās ar starptautiskajām finanšu institūcijām ir spējuši kompetenti skaidrot mūsu situāciju un argumentēti izvirzīt Latvijai pieņemamus nosacījumus? - vai sarunu vedēji ir rīkojušies saskaņā ar valdību veidojošo partiju sadarbības līgumu, atbilstoši skaidrojot situāciju gan citām koalīcijas partijām, gan sabiedrībai kopumā? - vai neesam bijuši spiesti parakstīties zem lēmumiem, kuru steidzamība ir bijusi pārspīlēta un iespējamās alternatīvas nav tikušas izvērtētas?
Varbūt lieku reizi jāatgādina, ka līgumus slēdz tāpēc, lai abas puses par kaut ko vienotos. Arī tad, kad līgums ir noslēgts ir iespējams to mainīt, ja kādai no pusēm ir nopietni argumenti. Kā mēdz teikt, vienīgie līgumi, kurus nevar pārskatīt sarunu ceļā ir miera līgumi.
Tādēļ, manuprāt, tālākajām sarunām ar starptautiskajiem aizdevējiem, kas vairs nav kvalificējamas, kā to varēja nosaukt sākotnēji - ‘neatliekamās palīdzības brigādes’ ārkārtas rīcība - ir nepieciešams iepriekš rūpīgi izdiskutēts un izstrādāts sarunu mandāts.
Dāmas un kungi, Nonākot pie iekšpolitikas tēmas, vairāk par finansiālo krīzi manī uztraukumu rada cilvēcisko attiecību krīze sabiedrībā.
Ja raugāmies uz Latvijas mediju telpu un interneta vidi, varētu šķist, ka neticība sev un savai valstij ir katastrofāla. Jebkura iniciatīva tiek vērtēta no viedokļa, kam tas ir izdevīgi un kurš no tā nopelnīs vai iebāzīs savā kabatā, vai vēl ļaunāk – ‘nozags valsti’.
Runājot par līdzšinējiem liela mēroga projektiem Latvijā, vai tā būtu Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecība, vai celulozes kombināts, vai Dienvidu tilts vai jaunas koncertzāles būvniecība, pat nemaz nepieminot citas mazāka mēroga ieceres, tie visi jau ideju vai to realizācijas stadijā ir tikuši apvīti ar intrigām un skandāliem.
Tā vien šķiet, ka Latvijas sabiedrība kāri ķer jebkuru ziņu pat septītās nozīmes ārvalstu izdevumā, kurā ir pateikts kāds kritisks vārds par Latviju. Tiek tiražēti apvainojumi mūsu līdzcilvēku nespējā būt godīgiem.
Latvijas publiskajā telpā nevainības prezumpcija ir kļuvusi par svešu jēdzienu, jo visi ir gatavi spriest tiesu. Rodas sajūta, ka populāri ir kultivēt tos instinktus, kas 14.gadsimtā noveda pie raganu prāvām ar liesmojošiem sārtiem vai pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados pie izsūtīšanas uz Sibīriju. Lieki teikt, ka tas nav ne saprātīgi, ne eiropeiski vai moderni.
Bieži brīvība, tostarp mediju telpā, nekādā veidā netiek saistīta ar atbildību par pateikto vai uzrakstīto. Nemēģinot jaukties brīvo mediju brīvajās izpausmēs, es tomēr gribētu vērst uzmanību uz faktu, ka sabiedrības izglītotības vai pašcieņas līmeni neveicina lēti seriāli par sasisto lukturu ielām, margošām vai bīstamajām mājsaimniecēm, pašu un kaimiņvalstu kriminālhronikas vai reitingu meklējumos radīta filma, kurā Latvijas narkodīleris tiek burtiski iecelts varoņa kārtā.
Uz šī fona tiek kultivēta mūsu tautas nepilnvērtības sajūta un vainas apziņa iedzīvotājos par to, ka viņi nav uz kaut ko spējīgi. Mums nav jānodarbina sevi ar samākslotiem Latvijas NOKIAs meklējumiem vai pašiem jārok meteorītu krāteri.
Mums ir savs Imants Ziedonis, Elīna Garanča, Alvis Hermanis, Artūrs Irbe, pasaulē atzīti ārsti un zinātnieki. Mums ir pasaules tirgos konkurētspējīgi vietējie ražojumi. Mēs varam piedāvāt augstas kvalitātes preces un pakalpojumus.
Mūsu kā partijas atbildība ir domāt par politiskās vides uzlabošanu. Šeit es nedomāju citkārt izskanējušos viedokļus par tautas vēlēta prezidenta institūtu, jo tā pati par sevi nav brīnumzāle un garantija automātiskiem panākumiem valsts izaugsmei.
Esmu jau agrāk izteicies, ka būtu jāizveido konvents, kas izstrādātu priekšlikumus politiskās sistēmas uzlabojumiem ar mērķi nodrošināt lielāku valdības stabilitāti un tādējādi ilgtspējīgu politiku.
Tādēļ, noslēdzot šo uzstāšanos, vēlos aicināt Jūs, domubiedri – Tautas partijas kā rīcības partijas pārstāvji, savā darbībā ne tikai priekšvēlēšanu posmā, bet arī pēc tam - nebaidīties uzņemties iniciatīvu.
Apzinos, ka aicinājums uz neiecietību nav diplomātisks, taču uzskatu, ka mēs nedrīkstam būt iecietīgi pret slinkumu, nenovīdību, skaudību un bezatbildību.
Mums jābūt atbalstošiem saprātīgām un gudrām idejām, arī tad, ja tās tiek izteiktas no citu partiju pārstāvju puses. Tikai tā mēs varēsim nodrošināt izaugsmi savā valstī.
Paldies par uzmanību!
Šodien
Renārs, Valters
Nedēļas citāts
Māris Kučinskis: "TP darbs opozīcijā ir ražīgāks nekā valdībā."
