Intervija ar Tautas partijas priekšsēdētāju Andri Šķēli.
"No pieteiktiem politiskās apvienības "Par labu Latviju" 115 deputātu kandidātiem TP izvirza aptuveni 55 cilvēkus. Pārējie ir LPP/"LC" un tautas kustības "Par labu Latviju" pārstāvji.
Kandidātu ir ļoti spēcīgi, pārliecināti un ar vēlmi redzēt Latviju labāku – stipri cilvēki. Bet, neskatoties uz to, vienalga, konkurence būs par piedāvājumu, par apņemšanos, ko politiskie spēki sola 10.Saeimas laikā izdarīt."
– Jūs jau sākat attaisnoties par šo un to. Atgādināšu pasenus notikumus, ja jau spēkosieties ar Sarmīti Ēlerti Zemgales vēlēšanu apgabalā. Kad vajadzēja parādīt, cik valsti mīl un cik kārtīgi maksā nodokļus, tad "Lauku Avīze" to darīja, kamēr "Diena" nemaksāja vis, jo skaitījās privileģēta. Izrādījāmies pārmaksājuši 50 tūkstošus un uzrakstījām, toreizējam premjeram Šķēlem lai atmaksā, un viņš teica – jā, jā, tas nav taisnīgi. Tomēr naudu atpakaļ mums nedeva. Izskatījās pēc preses uzpirkšanas.
–Taisnība, balstoties uz jūsu avīzes iesniegumu, tas nāca gaismā un "privilēģijas" tika apturētas. Un avīzei "Diena" nodokļus turpmāk nācās maksāt.
– Finanšu ministrs, šķiet, Kreituss, bija runīgāks un mums sacīja – vai nezināt, ka Šķēle teicis – ir rezolūcijas, kas jāpilda, un ir tādas, kas nav jāpilda. Es saprotu, ka tās rezolūcijas, kas nav jāpilda, attiecas tikai uz "Lauku Avīzi". Šo pieminu, lai daži neizliktos tik šķīsti un šodien citiem nestāstītu, cik svarīgi godīgi, caurspīdīgi maksāt nodokļus. Bet tas ir labi, ka sākat atzīt, ka "bija arī kļūdas". Sakiet, kādas personas, kuras izraisīs uzticību, būs jūsu vēlēšanu sarakstā?
– No pieteiktiem politiskās apvienības "Par labu Latviju" 115 deputātu kandidātiem TP izvirza aptuveni 55 cilvēkus. Pārējie ir LPP/"LC" un tautas kustības "Par labu Latviju" pārstāvji, piemēram, Ulmaņa kungs, kas arī nav nevienā partijā. Tādi ir vairāki cilvēki. Ja var tā teikt, tad Ēķa kungs kā kustības priekšsēdētājs ir atbildīgs par viņiem.
– Cilvēki labticīgi cer, ka piedāvāsiet kādas vismaz idejiski jaunas sejas, bet tādas nemana.
– Jā un nē. No 55 mūsu virzītajiem 16 ir pašlaik Saeimā ievēlēti, bet pārējie – ne. Par visiem esam prasījuši sabiedrības viedokli – veiktas socioloģiskās aptaujas. Vai kandidāts ir pazīstams, vai vēlētāju attieksme pret šīm personām ir pozitīva – tas ir nomērīts. Otrā mēraukla, sarakstu stādot, – lai katrā apgabalā kandidētu viens vai vairāki jaunieši. Trešais kritērijs ir kandidātu iekšpartijiskais novērtējums, tātad nodaļu viedoklis. Teritoriālās organizācijas izvirzīja lielāko daļu biedru, kuri nokļuva listēs.
– Vai taisnība, ka tie, kuri jums seko līdzi un uzrauga – uzņēmēji –, esot iebilduši pret viena otra TP cilvēka atrašanos "PLL" listē. Sausnīša kungs kritizējis Kraukli, ar aplausiem neesot sagaidīts Ārgalis un vēl viens otrs kungs. Avīzēs raksta, ka viņi panākuši tikai šo kandidātu pārcelšanu zemākās vietas.
– Debates bija vairākkārt un ļoti spraigas. Dažkārt argumentiem bija emocionāla nokrāsa, nevis lietišķs pamats.
– Un vai šis sastāvs ir konkurētspējīgs ar pārējām listēm?
– Domāju, ka jā. Liela daļa kandidātu ir ļoti spēcīgi, pārliecināti un ar vēlmi redzēt Latviju labāku – stipri cilvēki. Bet, neskatoties uz to, vienalga, konkurence būs par piedāvājumu, par apņemšanos, ko politiskie spēki sola 10. Saeimas laikā izdarīt.
– Vai varēsiet izskaidrot par katru kungu un dāmu, kāpēc viņi likti sarakstā? Kādi viņu darbi, kādas spējas, prāts vai zināšanas to pierāda?
– TP sarakstā netiek "pazīšanās dēļ". Mūsu rindās bijusi pārreģistrācija, gājēji aizgājuši vai palūgti aiziet. Debatējot par personām, vienmēr ir tādas, kuras raisa sakāpinātu publikas interesi, bet tā politikā notiek. Un tas ir pat labi.
– Vai sarakstā ir kāda Šķēlem tuva persona?
– Zemgales apgabala pirmajā piecniekā ir trīs zināmi cilvēki, par kuriem es esmu iestājies. Viens – Dalbiņš Juris, kurš zināms kā viens no pašiem populārākajiem ļaudīm Zemgalē. Ļoti noturīgs vīrs, ilggadējs parlamentārietis. Otra ir manis īpaši aicinātā Helēna Demakova, lūdzot pieciest vienu otru privātu grūtību. Slodzi viņai rada pabeidzamā doktora disertācija, taču esmu mudinājis Demakovas kundzi ar viņai raksturīgo jaudu, enerģiju un intelektu pārstāvēt mūs izglītībā. Trešais ir mūsu jauniešu līderis Mārtiņš Zemītis, viņam ir gan Stenfordas universitātes izglītību, gan arī spēja ātri krāt pieredzi.
– Kristiāna Lībane-Šķēle nestartēs?
– Nē.
– Viens jūsu pats ilggadējākais līdzgaitnieks salīdzināja "Par labu Latviju" ar rasolu.
– Gundaram Bērziņam, absolūti neangažētam savas izteikšanās brīvības lielumā, ir raksturīgi sulīgi izteicieni. Dažkārt viņa izteikumi – arī uz trešajām personām tēmēti – nedaudz pārsnieguši robežas...
– ... sulā bijis nedaudz indes!
– Tur bijuši gan pipari, gan sāls, gan arī nebaudāmas piedevas.
– Tāds ir Bērziņš! Vai nejūtat viņa prombūtni, vai viņš nebūtu bijis labs saraksta dalībnieks?
– Ja Gundars Bērziņš būtu vēlējies kandidēt un palicis mūsu rindās, neapšaubāmi, viņam vieta atrastos – gandrīz vai pēc paša patikas. Viņa autoritāte daļā Tautas partijas vienmēr bijusi liela, man žēl, ka viņš vairs nevelta laiku politikai un tikai sakās sirdī palicis uzticīgs TP ideāliem.
– Saprotu, ka Demakovas kundze tagad izraudzīta par "ideoloģisko sekretāri"?
– Nē, ir runa par nopietnu kandidātu izglītības laukā. Es būtu priecīgs, ja viņa piekristu un uzņemtos vadīt Izglītības ministriju. Helēna brīvi runā četrās svešvalodās, tūlīt beigs doktorantūru un ir ilgi redzējusi izglītību no nevalstiskā sektora puses, kad bija "Jaunās akadēmijas" izpilddirektore. Viņai pietiktu intelekta un pieredzes, lai vadītu nozari kā no valsts administrēšanas, tā arī politikas viedokļa.
– Par premjera kandidātu nejautāsim, tas būtu priekšlaikus un neērti...
– Apvienības ietvaros valdes sēdēs šis jautājums nav cilāts, bet domāju, ka augustā par to nāksies izšķirties. Redzu vairākus spēcīgus cilvēkus arī reģionos, piemēram, Ogres mēru Edvīnu Bartkeviču. Neapšaubāmi viens no līderiem ir Ainārs Šlesers. Rīgas vicemērs ir gan atpazīstams, gan ar politiķa ambīcijām, gan ar augstu enerģijas potenciālu – spējīgs vadīt valdību. Ar milzīgu politisko pieredzi, tomēr no Šlesera atšķirīgām īpašībām ir apvienības vadītājs Guntis Ulmanis. Cilvēks, kuram vārds "Latvija" ir svarīgāks par personīgo komfortu. Ja runa būs par mani, būšu tai gatavs. Man ir savs redzējums, diezgan atšķirīgs no pašreizējās valdības izpatikšanas naudas devējiem. Esmu gatavs atkal sacensties par premjera amatu. Bet tie ir mani ieskicējumi, atbildot uz jūsu jautājumu.
– Zināt, ka visvairāk uz premjera amatu grasās Urbanoviča kungs? Viņš saka – esot jau ar Šķēli un Šleseru apspriedies, kā un kas, jūs neesat atbildējuši ne jā, ne nē.
– Tas būs uzdots vēlamais par esošo, bet arī es esmu dzirdējis Urbanoviča pieteikumu, ka viņš grib būt premjers. Tas teikts gan publiski, gan droši vien nepubliski, bet ar mani nekādi nav apspriests. Tomēr viņš ir dedzīgs. Vēlēšanu kontekstā tas saprotams – Urbanovičam jāmotivē "SC" vēlētāji, lai tie aiziet un pie urnām apstiprina reitingos redzamos skaitļus.
– Tomēr "Telegraf" Urbanovičs saka – neviens no jums abiem nav bijis pret. Tikai esot teikts, ka tā nekad vēl neesot bijis. Bet arī situācija ir tāda, kāda vēl nekad nav bijusi, – konstatē Urbanovičs, un, ja to neizdarīšot, tad būšot Biškeka. Tie ir ļoti nelāgi vārdi!
– Šajā karstajā laikā tomēr gribu atvēsināt Urbanoviča kunga dedzīgo vēlēšanos. Vismaz savos kontaktos ar politisko spēku vadītājiem neesmu jutis, ka viņi, nokļūstot Saeimā, gribētu atbalstīt tieši Urbanoviča kandidatūru premjera amatam. Neesmu dzirdējis to mūsu apvienībā, ZZS vai "TB"/LNNK vadību izsakām kaut kādu atbalstu, ar "Vienotību" man nav izdevies to apspriest. Tomēr šeit galvenā ir vēlētāju atbildība un rīcība – vai, ejot vēlēt, tie atbalstīs šādus politiskus pieteikumus vai precīzi norobežosies no tiem.
– Saskaņieši nodevuši CVK savu listi, vēlēšanu deklarāciju – gludi lasāmu, bez aizķeršanās āķīša. Taču dienu pirms tam Urbanovičs "pavadintervijā" paskaidro, ka krīze nebūt nav beigusies un Latvija pelnīt varot "aizpeldošajā" Austrumu tirgū. Bekons tur vairs nav vajadzīgs, tranzīts neinteresējot, taču varot paspēt izmantot galveno pārsvaru, kas Latviju izdevīgi atšķirot no Lietuvas, Polijas vai Somijas, – šeit ir vairāk krievu! Ja izdošoties sarunāt ar Latvijas krieviem, tad viņi kļūšot par pašiem nadzīgākajiem Latvijas interešu lobistiem aizrobežā. Viss skaidrs. Jāsarunā ar krieviem. Izeja meklējama Krievijā. Kas īsti jāsarunā ar krieviem – par to Urbanovičs neko nesaka. Vērojot notiekošo, man jājautā, vai tiešām neredzam, ka Latviju pārkrievo!
– Acīmredzot priekšvēlēšanu laikā Urbanovičs apzinās, ka viņam 99% kampaņas akcenta jāliek uz krieviski runājošo sabiedrības daļu. Viņš to dara pietiekami uzstājīgi, ar pārliecību un pat provokatīvi, neizprotot dažas lietas. Piemēram, kas pašlaik ir svarīgi ārpolitikā un kas valdībai būtu jādara. Kā zināms, Krievija joprojām nav Pasaules tirdzniecības organizācijas biedrs. Lielvalstis, kā izskatās, diezgan lobē, lai pēc iespējas ātrāk to atrisinātu. Latvijai jāietur tā pati pozīcija, kādu esam vienmēr turējuši, – visām PTO dalībvalstīm ir vienādi jāievēro šīs organizācijas noteikumi. Nevar būt dažāda tarifu politika un dažāda attieksme pret kaimiņvalstīm kā ekonomiskajiem partneriem.
Kamēr tas nav nostiprināts, nedrīkstam pieļaut, ka Krievija kļūst izdevīgāks partneris, piemēram, Somijai un nevis Latvijai. "Par Labu Latviju" akceptē, ka esam gatavi un pat ieinteresēti sadarboties ar kaimiņiem, bet uz paritātes pamatiem, nemeklējot īpašus noteikumus un neizvirzot noteikumus ar politisku simpātiju nokrāsu.
– Šķēles kungs, jautāšu kā cilvēkam no saimnieciskas vides. Vai jūsma un entuziasms par Krievijas neizmērojamo tirgu nav pārspīlēts? Cerības taču līdz šim nav piepildījušās. Ja Kremlis būtu vēlējies, tad taču parādītu savu labo, smaidīgo pusi, bet – nekā. Urbanovičs pat apstiprina, ka bekonu no mums viņiem nevajagot. Bet ko tad vajag?
– Es Krieviju kā tirgu ierindoju politiski riskanto kategorijā, kur pavasara siltuma periodi ar politiski administratīvu lēmumu var pāriet visbargākajā ziemā. Latvija vairākkārt to pieredzējusi, tāpēc, būvējot saimnieciskas attiecības, jābalstās uz to, ko jau zinām. Ja šķiet, ka kļuvis siltāks, tad nekad nevar zināt, vai apakšā nav dubultdibens. Arī attiecībās ar citām valstīm Latvijas diplomātijai nenāktos būt naivai, bet visu laiku jāietur piesardzības handikaps. Ārpus Eiropas Savienības esošie tirgi ir ļoti interesanti, peļņu nesoši, bet, ja pasaules konjunktūra strauji mainās, tad tie izrādās nenoturīgi.
– Krievu diplomāti allaž uzsver politiskā fona nozīmi. Kad vajag, tas vienmēr izrādās "slikts" – ne tādi staigājuši pa ielām, ne to prezidents pateicis. Vai valdība pašreiz nav pārāk norūpējusies ar "labvēlīga fona" radīšanu?
– Fons īpaši nav mainījies. Varētu runāt par valodas lietošanu sadzīvē. Vismaz man liekas, ka pirms gadiem četriem pieciem latviešu valodas lietojuma noteikumus precīzāk ievēroja veikalos vai degvielas uzpildes stacijās. Izglītības jomā – jā, tur palielinās cittautiešu jauniešu skaits, kuri beidz skolu ar ļoti labām latviešu valodas zināšanām. Tas labi. Ir pētījumi par to, ka valstīs, kuras balstās vienā valodā kā pamatvalodā, sabiedrība ir daudz noturīgāka pret krīzēm, daudz saliedētāka un daudz draudzīgāka dažādu sociālo slāņu un arī tautību vidū. Tāpēc izdarītā izvēle, ieviešot vienu valsts valodu un attiecīgi piekārtojot izglītības sistēmu, ir nemaināma un neatgriezeniska, un ar to ejam tālāk.
– Jums sanāca bišķiņ pretruna. Nopriecājāties par teicamajām skolēnu zināšanām, bet kur latviešu valodas prasme pazūd, kad viņi aiziet strādāt veikalos un benzīntankos?
– Tas ir tas "fons". Mēs redzam arī citas nepatīkamas lietas, piemēram, kara ordeņa lentīšu dalīšanas akcijas. Tas ir diezgan demonstratīvi. Tāpat redzam, cik pārspīlēti lielus akcentus saliek atsevišķi politiķi 9. maija jautājumā.
– Tie taču ir jūsu partnera Šlesera kunga tandēma partneri Rīgā!
– Šodien viņi ir partneri, bet tikpat labi partneri iepriekšējos sasaukumos bijuši arī citiem. Protams, ir mainījušies arī "lielie" akcenti. Maskavā Sarkanajā laukumā 9. maijā maršēja mūsu sabiedroto NATO – amerikāņu, angļu, franču – karaspēks. Pie pieminekļa Rīgā ziedus gāja nolikt amerikāņu militārais atašejs. Iepriekš tā nebija. Tātad kaut kur – un noteikti ne Latvijā – ir lemts un spriests par akcentu citādu izkārtošanu. Es aicinātu nelolot ilūzijas – jebkurai lielvalstij, vai tā Ķīna, Krievija vai Amerika, ir īpaša interese par tās tuvākās pierobežas valstīm. Bet es kā premjers un TP esam veltījuši milzīgu laiku integrācijai ES un NATO. Mēs neesam palikuši "uz robežas". Mēs esam Latvijai izraudzījuši balto lauciņu, šahistu valodā runājot, nevis melno. Jautājums ir par to, cik mēs spēcīgi savā teritorijā spēsim augt, un tas gan ir bažu pilns. Cik liels ir latviešu tautas dzīvais spēks un izaugsmes spēja? Salīdzināsim teritorijas ziņā Latviju ar tikai nedaudz lielāko Lietuvu – viņu, lietuviešu, ir par miljonu vairāk.
– Kas noteiks Latvijas tālāko attīstību? Ja dzirdam jūsu apvienības priekšsēdētāja Gunta Ulmaņa paziņojumu, ka šajā valstī ir divas kopienas, tad tas izskan ne vairs no pensionāra, bet no politiķa Ulmaņa. Tālāk jāseko skaidrojumam – kādu divkopienu valsti organizēt?
– Man šķiet, ka Ulmaņa kgs to domājis sadzīviskā līmenī. Un tiešām ir liela tiesa ļaužu, kuru ikdiena nenorit latviešu valodā. Bet mēs nedrīkstam novirzīties no tā, ka Latvijas izaugsme balstāma uz latviešu valodu un kultūru. Tā ir apvienības "Par Labu Latviju" pozīcija.
– Neapstrīdēsim, vai te ir vai nav divkopienu valsts, bet Ulmanis to pasniedz tā, ka tas ir nenoliedzami. Bet, ja Urbanovičs grib tik ļoti sadarboties, kas nav nekas šausmīgs un varbūt Klementjevs būtu pat ļoti gādīgs labklājības ministrs, tad pirms sadarbības tomēr der noskaidrot, kāda būs partneru pozīcija attiecībā uz Latvijas vēsturi, vai viņi uzstās par otru valsts valodu, ko mēdz solīt vēlētājiem, – kā tad īsti būs?
– Manā darbakārtībā nav šādu pašlaik paredzamu apspriežu ar Urbanoviču, bet, cik man būs ļauts ietekmēt, vienmēr iestāšos par latviešu valodas un kultūras dominanci, par Latviju kā latviešu vienīgo dzīves pamattelpu.
– Tomēr diezin vai ir apejami šie asie jautājumi. Man kā žurnālistam liekas savādi, ka politiķi palaiž gar ausīm to, ka viens politiķis piedraud ar Biškeku. Ar asinsizliešanu. Tas ir pilnīgi kas nedzirdēts!
– Jā, tas ir nopietni. Piekrītu. Bet šiem, cerams, vien paviršiem izteikumiem ir spēcīgs pretpiedāvājums. Veselīga ekonomiskā, noturīga sociālā un gudra ārējā politika, ko gatavi realizēt un atbalstīt daudzie tūkstoši ļaužu "Par Labu Latviju" rindās.
– Jums sarakstos manāmi kultūras cilvēki – interesanti, ka arī režisore Poļiščuka, kolīdz saņēma "kurvīti" no kultūras ministra Dāldera, tūlīt devās uz Tautas partiju un tika augstā vietā vēlēšanu listē.
– Man bijusi maza personiska saskarsme ar Poļiščukas kundzi, taču daudzi TP biedri ilgstoši ir strādājuši ar viņu, zina viņas alternatīvo teātri, savdabīgo pieeju un skatījumu. Domāju, ka rudenī "Teātra observatorija", ko vada Gaļina Poļiščuka, atdzims. Šlesera kungs arī ir apsolījis visu iespējamo atbalstu.
– Nē, nauda jādod hokejam – Ulmanis taču prasa!
– Ir cilvēki, kas dod naudu hokejam, un ir, kas dod teātrim. Es, teiksim, neesmu ziedojis hokejam, bet esmu ziedojis Poļiščukas teātrim. Bet paldies arī visiem hokeja atbalstītājiem.
– Pastāstiet, lūdzu, lietas būtību – kā gadījās "tulkojuma kļūda" ar Latvijas valsts mežiem?
– Latvijas meži ir viena īsta nacionāla bagātība, kas nākotnē būs vērtīgāka pat par naftas iegulām. Nafta agri vai vēlu beigsies. Meži atjaunojas. Līdz ar to mēģinājums atdot valstij piederošos mežus apmaiņā pret bezjēdzīgi aizņemto parādu, kas tiek notrallināts, būtu visīstākā noziedzība. Šādas darbības valdība, protams, slēps. Vai tie ir kļūdaini fakti, par ko te runāja, nezinu – bet tie ir nodrukāti fakti. Es aicinātu nespēlēties ar valstij piekritīgiem mežiem.
– Bet kur ir izeja no saimniecības krīzes, kā atdot parādu?
– Pirmais solis ir nomainīt valdību, uzticot valdību cilvēkiem, kam ir cita domāšana un pieeja. Katrā valstī viena no svarīgākajām lietām ir spēcīgs, veselīgs iekšējais patēriņš. Lai cilvēkiem būtu savas valsts produkti, savi pakalpojumi, savs bizness, lai ir darba vietas, lai ir ko pārdot un ir par ko pirkt. Pašreizējā valdība nīcina ārā iekšējo tirgu. Iekšējais patēriņš ir krities dramatiski un tuvākajā laikā, tā turpinot, neatjaunosies. Protams, no SVF pozīcijām tas nav būtiski parāda atdošanai, jo iekšējais patēriņš ģenerē tik latus, un šie lati paliktu mūsu lati. Lai Latvija varētu maksāt par aizdevumu, jāiegūst eiro, un ir pareizi novērtēt eksporta nozīmi. Bet jāsaprot, ka parāda lielums, ko notērē un turpina tērēt, ir nesamērojams ar eksporta pieaugumu. Ja palielinām gada eksporta pieaugumu pat par 40%, nodokļu pieaugums valūtas veidā ir tikai 10%. Tad cik gadiem jāpaiet, lai atdotu šo parādu? Valdības vienkāršotā pieeja ir faktiska mūsu paverdzināšana.
Daudziem, ne tikai man, ir sajūta, ka, tērējot nesaprātīgi lielo, Latvijas ekonomikas lielumam neatbilstošo kredītu daudzu miljardu apmērā, esam ilgtermiņā padarīti par finanšu vergiem. Pirms tam bankas Latvijā ar uzmācīgām reklāmām padarīja atkarīgus mūsu iedzīvotājus, bet pēc tam starptautiskie naudas devēji – arī valsti. Neatliekamas sarunas par pilnīgi citiem naudas atdošanas grafikiem, sarunas par to, kādā veidā šeit nodrošināt kapitāla atgriešanos, lai rastos darba vietas, – tas ir neatliekams valdības darbs. Lai Latvija atdotu parādu, var gadīties, ka uz laiku viena otra Eiropas regula nebūtu tik pārcentīgi jāpilda.
Daudzās jomās valstij ar mērķtiecīgu atbalstu ir jāiet palīgā, lai mēs atjaunotu savu konkurences spēju. Tā nebūs, ka tirgus pats visu atrisinās, jāpieliek arī valsts atbalsts. Ja viens no svarīgākajiem mūsu resursiem tik tiešām ir meži, tad jāvelta atbalsts koksnes padziļinātai pārstrādei, koksnes ķīmijai, tāpat bioindustrijai, farmācijai – nevis ES naudas izplenderējamas vēja tuneļos, ap kuriem notiek visādas dīvainības. Mēs atceramies, ka Repše savulaik ierādīja un tagad arī Dombrovskis lidinās tajā vēja tunelī. Bet tā nav ražošana. Tās nav darba vietas. Turpretī augstas pievienotās vērtības projekti, kur produktu iegūst no vietējām izejvielām, ne vienmēr gūst valsts atbalstu. Mums jākļūst mērķtiecīgiem.
Egils Līcītis
Latvijas Avīze
20.07.2010. |
